Pētera Čaikovska biogrāfija

Pēteris Čaikovskis (1840 – 1893) – slavens krievu komponists un diriģents. Viņš ir viens no izcilākajiem pasaules muzikantiem, vairāk, nekā 80 muzikālo skaņdarbu autors.

Pēteris Čaikovskis ir dzimis 1840. gadā, daudzbērnu ģimenē. Čaikovska mājās bieži skanēja mūzika, tāpēc, ka viņa vecāki aizrāvās ar klavierspēli un ērģeļu spēlēšanu.

Ja runājam par Pēteri Čaikovsku, tad gribas pievērst uzmanību tam faktam, ka jau piecu gadu vecumā zēns mācēja spēlēt uz klavierēm, bet, pēc trīs gadiem, viņš jau varēja spēlēt pēc notīm.

1849. gadā ģimene pārcēlās uz Alapajevsku un mazliet vēlāk, uz Sanktpēterburgu un Méjico.

Pašu pirmo, savu izglītību, nākamā slavenība, saņēma mājās, tad Pēteris, divus gadus mācījās pansionātā, tad tieslietas vienā no Sanktpēterburgas skolām. Čaikovska radošums, šajā periodā izpaudās fakultatīvajās mūzikas nodarbībās. Mātes nāve, 1862. gadā, ļoti iespaidoja jūtīgo bērnu. Pēc skolas beigšanas, 1859. gadā, Pēteris sāka kalpot Tieslietu Departamentā.

Savā brīvajā laikā viņš apmeklēja Operas teātri. Īpašu iespaidu uz viņu atstāja Mocarta un Gļinkas iestudētie skaņdarbi.

Pēc tam, kad komponists saprata, ka viņam ir nosliece uz mūzikas sacerēšanu, viņš iestājās Pēterburgas konservatorijā. Tālāk, viņš zināšanas gūst pie slaveniem pasniedzējiem.

Pēc konservatorijas beigšanas, Čaikovski, Nikolajs Rubinšteins uzaicina uz Maskavas konservatoriju profesora amatā.

Daudzus savus koncertus, Čaikovskis uzrakstīja laikā, kad strādāja konservatorijā. Opera “Undīne”, kuru komponists sacerēja 1869. gadā iestudēta netika, autors to iznīcināja. Tikai neliela tās daļa, mazliet vēlāk tika izmantota “Gulbju ezerā”.

1877. gadā, lai atbrīvotos no baumām, par savu netradicionālo orientāciju, komponists nolemj apprecēties ar konservatorijas studenti Antoņinu Miļukovu. Tā, ka viņš pret sievu nejuta nekādu jūtu, pēc dažiem gadiem, viņš aizbrauca no viņas projām uz visiem laikiem. Kopš tā laika, viņi dzīvoja atsevišķi, kaut gan izšķirties, dažādu apstākļu dēļ, tā arī nevarēja.

1878. gadā viņš atstāj konservatoriju un aizbrauc uz ārzemēm. Tajā pašā laikā, Čaikovskis, uztur ļoti tuvas attiecības ar Nadeždu fon Mekku, bagātu, viņa mūzikas, pielūdzēju. Viņa ar viņu uztur saraksti , atbalsta viņu gan morāli, gan materiāli.

Divu gadu laikā, kamēr Pēteris Čaikovskis dzīvo Itālijā un Šveicē, viņš saraksta daudz jaunu, lielisku skaņdarbu.

1878. gadā, komponists, sniedz lielu ieguldījumu bērnu muzikālajā literatūrā.

Pateicoties Nadeždas fon Mekkas materiālajam atbalstam, komponists daudz ceļo. No 1881. gada līdz 1888. gadam viņš ir sarakstījis daudz skaņdarbu. Pārsvarā, tie ir valši, simfonijas, uvertīras un svītas.

Beidzot, Čaikovska biogrāfijā ir iestājies mierīgs, radošs periods.

Komponists, Pēteris Čaikovskis, ir miris 1893. gadā no holeras.

Slavenā komponista vārdā ir nosauktas ielas, konservatorijas – Maskavā un Kijevā, kā arī citas muzikālās iestādes (institūti, koledžas, mācību iestādes). Viņam par godu ir uzstādīti pieminekļi, nosaukti teātri un koncertzāles, simfoniskais orķestris un starptautiskais muzikālais konkurss.

Informāciju sagatavoja mcredit.mx.

Edvarda Grīga biogrāfija

Edvards Grīgs – pazīstams norvēģu komponists un diriģents, kas savā laikā popularizēja savas tautas kultūru un sekoja romantismam. Edvarda Grīga biogrāfiju, jau var uzskatīt par interesantu tikai tāpēc, ka viņš ir 600 dziesmu un romanču autors, divu svītu, pilnībā viena koncerta un vairāk, nekā 20 izrāžu autors.

Izcelšanās un izglītība

Edvards Grīgs ir dzimis 1843. gadā, Bergenā. Viņa vecāki ir turīgi cilvēki, kas uz Norvēģiju pārbrauca jau 1770. gadā un kopš tā laika, visi pieaugušie ģimenes vīrieši pildīja britu vice – konsulu pienākumus. Komponista, vectēvs un tēvs, kā arī māte, bija lieliski muzikanti, kas Grīgu, pirmo reizi pie instrumenta nosēdināja 4 gadu vecumā. 12 gadu vecumā, topošais ģēnijs, uzrakstīja savu pirmo skaņdarbu, bet pēc skolas pabeigšanas, iestājās Leipcigas konservatorijā, kuru bija dibinājis pats Mendelsons. Tur viņš mācījās no 1858. gada līdz 1862. gadam.

Leipcigā, Edvards Grīgs, iepazinās ar slavenu komponistu darbiem – Šūberta, Šopēna, Bēthovena, Vāgnera, un citiem. Bet, visu komponistu vidū, viņš visvairāk izcēla R. Šūmana darbus. Visas viņa pirmajos skaņdarbos var just šī komponista ietekmi.

Radošā ceļa sākums

1863. gadā, Grīgs, atgriezās dzimtajā pilsētā, bet attīstīt talantu un kļūt slavenam, mazajā Bergenā bija sarežģīti, tāpēc viņš nolēma pārcelties uz dzīvi Kopenhāgenā.

Tieši tur, Edvards Grīgs, sāka aizdomāties par nacionālās skandināvu kultūras atdzimšanu. 1864. gadā, viņš kopā ar saviem domubiedriem nodibināja biedrību “Evterpa”, kuras galvenā loma bija – iepazīstināt norvēģus ar skandināvu komponistu komponistiem.

Šajā laikā muzikants aktīvi strādāja un laida klajā daudz dažādu muzikālo skaņdarbu, tajā skaitā arī sižetus no Andersena, Munka un citu autoru pasakām.

Grīgs bija precējies ar savu māsīcu pa mātes līnijai – Ninu Hagerupu. Nina, tajā laikā bija slavena dziedātāja.

1866. gadā, ģimenes problēmu dēļ (tuvinieki nepieņēma precības, tāpēc, ka Norvēģija, tāda veida precības tika uzskatītas par nepieņemamām), Grīgs kopā ar līgavu pārbrauc dzīvot uz Oslo. Tajā komponists daudz strādāja un radīja savus vislabākos darbus.

1868. gadā, jaunu komponistu izdzirdēja Ferencs Lists. Grīgs viņam ļoti iepatikās un viņš viņam uzrakstīja vēstuli. Lista vēstule, ļoti iespaidoja komponistu un viņš saprata, ka dodas pareizajā virzienā un ka vajag turpināt eksperimentēt.

1871. gadā viņš nodibināja Oslo Filharmonijas biedrību, kas eksistē arī mūsdienās. Biedrības telpās var dzirdēt Lista, Šūberta, Šopēna, Mocarta, Vāgnera, Bēthovena, un citu komponistu darbus.

1874. gadā, komponists saņēma mūža stipendiju , bet 1876. gadā pasaules atzinību.

Pēc dažām muzikālajām sezonām Grīgs atkal varēja atgriezties Bergenā.

1883. gadā Grīnam diagnosticēja tuberkulozi. Nelabvēlīgu iespaidu uz komponistu atstāja mitrais un aukstais Bergenas klimats. Tajā pašā gadā, no komponista aizgāja sieva (attiecības starp viņiem palika ļoti sarežģītas pēc viņu vienīgās meitas nāves, kas mira no meningīta). Grīgs, kādu laiku dzīvoja viens pats, tad viņš atrada spēkus salīgt ar sievu uz dzīvi villa, kas tika uzcelta pēc viņa pasūtījuma.

1898. gadā viņš organizēja norvēģu mūzikas festivālu Bergenā, kurš tiek rīkots arī mūsdienās.

Edvards Grīgs, nomira 1907. gadā, savā dzimtajā pilsētā Bergenā no tuberkulozes. Nāve iestājās pēkšņi un visā Norvēģijā tika izsludināta sēru diena.

Antonio Vivaldi biogrāfija

Antonio Vivaldi (1678 – 1741) bija slavens itāļu komponists, diriģents un muzikālais pedagogs. Viņš bija viens no spilgtākajiem, 18 gadsimta vijolniekiem. Vivaldi biogrāfija ir piepildīta ar spilgtiem dzīves notikumiem, kas liecina par to, ka viņš bija ļoti spēcīga, daudzpusīga un mērķtiecīga personība.

Bērnība un jaunība

Antonio Vivaldi piedzima 4. martā 1678. gadā Venēcijā. Pirmās mācību stundas vijoles spēlēšanā, viņam pasniedza tēvs.

Antonio bija tik spējīgs skolnieks, ka jau vienpadsmit gadu vecumā, varēja aizstāt savu skolotāju Svētā Marka kapelā.

Antonio, jau agrā bērnībā nolēma, ka savu dzīvi veltīs mūzikai, bet vienlaicīgi, viņš vēlējās kļūt arī par garīdznieku. Viņš tika iesvētīts 1704. gadā.

Bet, par lielu nožēlu, Antonio veselība bija tik vāja, ka viņš nevarēja pilnībā novadīt mesu. Tāpēc viņam tika dotas dažas atlaides. Pavisam ātri, Vivaldi atstāja garīdznieka pienākumu pildīšanu, bet no amata neatkāpās.

Radošā ceļa sākums

Īsā, Antonio Vivaldi, biogrāfija liecina, ka 1705. gadā viņš nopublicēja divpadsmit sonātes. Pēc gada, Francijas vēstnieka pilī, notika muzikanta pirmā uzstāšanās.

1709. gadā, Vivaldi, stādīja priekšā Dānijas monarham 0 Frederikam IV. Komponists veltīja viņam divpadsmit sonātes priekš klavierēm.

1712. gadā, Antonio Vivaldi, satikās ar vācu komponistu Štolcu.

Komponista dzīves gājums

Savu karjeru Vivaldi uzsāka kā operas komponists. Sākot ar 1713. gad, viņš sarakstīja vairākas operas. Šajā laikā, kolēģi viņu atzīst par talantīgu komponistu un muzikālie kritiķi to apstiprina. Operas pielūdzēji viņam arī izrāda savu atzinību. Vivaldi, sāk parādīties aizvien vairāk mācekļu. Savu brīvo laiku, komponists velta jaunu muzikālu skaņdarbu radīšanai. Komponists, ļoti aktīvi sadarbojās arī ar teātri, no kurienes, viņš vienmēr saņēma lielu daudzumu pasūtījumu.

Ar laiku, Antonio Vivaldi vārds kļuva aizvien populārāks un sāka izskanēt arī aiz Venēcijas robežām. 1718. gadā, Florencē bija iestudēta viņa opera “Skanderbergs”.

Šajā pašā gadā, komponists pieņēma uzaicinājumu no kņaza Hesse – Darmstadt un pārcēlās uz Mantui, tur viņš kļuva ar galma kapelmeistaru.

Tur notika muzikanta tikšanās ar A. Žiro. Viņa kļuva par slavenā komponista mācekli un viņš nospēlēja diezgan lielu lomu viņas izaugsmē un karjeras izveidošanā.

Antonio Vivaldi biogrāfija ir ļoti interesanta, iepazīstoties ar to, īpašu uzmanību vajadzētu pievērst tam , ka 1725. gadā tika izdots viens no viņa visslavenākajiem skaņdarbiem, kas iekļāva sevī koncertus “Gadalaiki”. Šajā laika posmā, viņa skaņdarbi ir iepildīti ar dramatismu. Daudzos skaņdarbos var saklausīt svinīgi – dramatiskas notis.

Vislielāko ieguldījumu Vivaldi deva orķestru – ansambļa koncertu attīstībā.

Slimība un nāve

Tieši tāpat, ka daudzi citi komponisti, arī Vivaldi, bieži vien, izjuta naudas trūkumu. 1740. gadā, viņš ieradās Vīnē, lai iestudētu savas operas, bet sakarā ar to, ka saasinājās politiskā krīze, muzikants bija spiests aizbraukt uz Saksiju.

Antonio, jau kopš pašas bērnības sirga ar bronhiālo astmu un šis piespiedu brauciens, nelabvēlīgi ietekmēja viņa veselību.

Pēc gada, viņš atgriezās Austrijā, bet publika jau bija aizmirsusi savu mīluli. 1741. gada jūlijā, slavenais komponists atvadījās no dzīves un tika apglabāts kapos, kopā ar nabagiem.